Šeit tiek izmantots termins vērtības, lai gan precīzāk būtu teikt vadošie principi. Vērtības ir taustāmas un bieži attiecas uz mantu, kurai var tikt piešķirta zināma finansiāla vērtība. Savukārt vadoši principi ir kā kompass, nonākot konfliktu zonā un pieņemot lēmumus. Jautājums ir kļuvis aktuāls, jo mums kā sabiedrībai vairs nav vienprātīgas vienošanās par kopējām vērtībām. Bērnu audzināšana un kopā dzīvošana bieži balstās uz labu laimi iegūtām zināšanām, kuras nav ieliktas kopīgo vērtību kontekstā. Ja mums nav vadošu principu ģimenē attiecību veidošanai un uzturēšanai, mēs dzīvosim no konflikta līdz konfliktam un dzīve būs nudien vētraina. Ja nav kompasa, kas palīdzētu virzīties, nonākt var, nudien, jebkur. Šeit mēs mēģināsim uzrakstīt par četrām fundamentālām vērtībām. No mūsu pieredzes tas ir konstruktīvs vadošo principu komplekts savstarpējai mijiedarbībai un komunikācijai starp pieaugušajiem un starp pieaugušajiem un bērniem.

Familylab organizācijā mēs balstām savstarpējās attiecības uz četrām atslēgas vērtībām:

• līdzvērtīga cieņa,
• autentiskums,
• personīgā integritāte,
• personīgā atbildība.

Mēs ticam, ka uzskaitītās vērtības ir iedvesmas avots – nevajag tās akli kopēt. Tā vietā mēs iedrošinām apdomāt šīs četras fundamentālās vērtības – lai varētu izprast, kuras vērtības tieši Tu ņem līdzi no savas bērnības un kuras Tavs partneris? Kā šīs vērtības papildina viena otru? Un kā to pretrunība ietekmē jūsu kopdzīvi? Neatkarīgi uz kādiem noteikumiem un kuras vērtības jūs izlemjat iekļaut savā kopdzīvē, svarīgi ir, lai jūs nolemjat kuras dažas tās būs. Tas padarīs dzīvi daudz vieglāku.

Lielāka daļa no mums apzinās, ka “vecās labās dienas” ar morālo vienprātību, kas vecākiem bija spēcīgs ārējais atbalsts, ir beigušās. Šodienas vecākiem ir izaicinājums radīt bērnu audzināšanu un izglītību no iekšpuses – sākot ar to, kas viņi paši ir, kādas ir viņu personīgās robežas un vērtības. Kopā mums ir jāatrod jauni veidi, kā pārvērst emocionālo mīlestību un uzņemtās attiecību saistības mīlošos izturēšanās veidos. 

Šo vērtību ieviešana – patiesi, jebkuru labi apdomātu vērtību ieviešana – padara ģimenes dzīvi jēgpilnāku un ļauj izvairīties no vētrainas dzīves no konflikta uz konfliktu, pastāvīgi meklējot risinājumus un metodes.

Līdzvērtīga cieņa – attiecas uz cilvēka fundamentālo vajadzību tikt ievērotam, sadzirdētam, un ņemtam nopietni kā individualitātei. Līdzvērtīgas cieņas attieksme ir pretēja – nolikšanai, lekcijas lasīšanai, palikt mazākumā balsojumā, tikt apsaukātam, apsmietam vai kategorizētam (piemēram, princese, īsts vīrietis, vājš, muļķis, gudrs, izvēlīgs, paklausīgs, kautrīgs). Mēs noteikti varam attiekties ar līdzvērtīgu cieņu viens pret otru, pat ja esam dusmīgi vai bēdīgi. Līdzvērtīga cieņa primāri tiek pausta caur valodu. Dialogs izrādot līdzvērtīgu cieņu ir saruna, kurā abas puses izsaka sevi, savas domas, vērtības, jūtas, sapņus un mērķus – tā vietā, lai teoretizētu un runātu par otru.

Autentiskums – patiesa spēja ticami un patiešām paust sevi

Personīgā integritāte - savas personīgās dzīves pamat-vērtības – ir summa ar savām sajūtām, vērtībām un domām. Tas ir par rūpēm un cieņu, ko mēs izrādām sev un viens otram. Patība – es pats – ir no dienas uz dienu dinamiski mainīgs lielums, atkarīgs no personīgās un sociālās attīstības, un attiecībām, kurās iesaistāmies. Vienīgais, kas jādara ir: jātrenējas sajust SEVI (savas jūtas) un ievērot/ ņemt vērā tās (savas domas un vērtības) un būt spējīgam apdomāt atklājumus. Tā arī ir tā personīgā integritāte pret sevi. Ja runā par atbildību rūpēties par citu cilvēku personīgo integritāti, tad tā ir spēja just empātiju – sajust un līdzi just otra cilvēka jūtām, garastāvokļiem, vajadzībām un robežām. Aktīva un nesavtīga rūpēšanās vienam par otra integritāti ir līdzvērtīgas cieņas funkcija.

Personīgā atbildība ir atbildība par savu personīgo integritāti. Tā ir atbildība par savām jūtām, par savu dzīvi, savām darbībām un savām izvēlēm. Personīgā atbildība ir vienīgā alternatīva, kā nekļūt par upuri citiem. Personīgo atbildību nav iespējams nodeleģēt. Tā ir ilūzija izlikties, ka kāds cits ir atbildīgs par mani.